>

LIDINĀTIES PA MĀKOŅIEM

Нравится




LIDINĀTIES PA MĀKOŅIEM

«Tu vienmēr novērsies, visu pazaudē, tikai nepazaudē galvu, tapēc, ka viņa ir piestiprināta pie ķermeņa; neatbildīga un visu dari nepareizi…»

Atpazīsti šos vārdus? Kā likums, tos runā jauniešiem, kuri «lidinās pa mākoņiem», ir bezatbildīgi.

Kad mēs dzirdam šos vārdus, pie mums var atnākt dažādas domas…

— Žēlums: «Es patiešām esmu bezatbildīga, neko nedaru pareizi, un nekam neesmu derīga…»
— Netaisnība: «Bet es taču izdarīju pašu labāko, no manis pārāk daudz prasa!»
— Vienaldzība: «Jā, es esmu tāda! Kurš negrib, var man vairs neko neprasīt.»

Jebkuras mūsu domas noteiks to, kādā virzienā mēs darbojamies.

Un kad mums ir kāda no šīm domās, mēs nonākam pie vienas darbības: Mēs nemainam to, kādi esam!  Jo galu galā mēs esam pārāk slikti, lai mainītos vai arī notika netaisnība pret mums, vai arī mēs domājam, ka nav vērts mainīties. Šīs domas nedod neko mūsu izaugsmei. Nepalīdz mums pieaugt un attīstīties, tieši otrādāk — tikai traucē.

Tad ko īsti darī?

Ir divas lietas, kurām mums ir jāpievērš uzmainība, lai mēs izmainītos:

1. Mums ir jāizdomā, kādi mēs gribam būt.

Pārsteidzoši, bet tā ir pati grūtākā daļa. Mums ir jābūt pazemīgiem, lai atzītu, ka mēs kļūdamies. Mums ir jāsagrib saprast, ka mēs daram ne tā, un ka kritika mums ir noderīga, jo tā palīdz mums šajā procesā. Mums vajag saprast — ko mums nedarīt, un jāizlemj — kāda es girbu būt.

2. Noteikt, ko mēs darīsim savādāk.

Nepilnība ir tik dziļi iesakņojusies mūsos, ka tas ir dabiski, ka mēs daram vai nedaram lietas kādā noteiktā veidā, un mēs nezinam, kad mēs atkal kļūdīsimies, un bieži vien to pat nepamanām. Tad mums tas ir jānosaka — ko tieši es darīšu savādā un kē es to darīšu!

Ja veids, kādā es mācos, studēju, strādaju nav tas labākais, tad kāds ir labākais? Ar ko mun ir jāsāk? Kādā veidā man tas ir jādara?

Uzrakstiet instrukciju, kā tieši gribat mainīt lietas, kuras darat. Kas ir tās nianses pie kurām ir jāpievērš uzmanība. Un uzlieciet atgādinājumus, lai neaizmirstu. Tas jums ļoti palīdzēs procesā.

Ir viena lieta, kura ļoti palīdz:

Nekad nepaļauties uz savu atmiņu!

Neviens nemīl kaut ko aizmirst, bet ir lietas, kuras mēs nevaram kontrolēt. Kurš aizmirsa, aizmirsa! Tas nav nekas «šausmīgs», bet mums ir jāzin kā ar to cīnīties. Un mūsu galvai vienmēr ir jābūt atvērtai, lai uzņemtu to, kas mūs darīs labākus. Jo tas ir arī tas, ko Dievs grib mums iemācīt, lai mums it visā palīdzētu!

google.com bobrdobr.ru del.icio.us memori.ru moemesto.ru

Paldies, ka iesniedzāt šo rakstu:

Добавить в Twitter

Mēs aicinām jūs pievienoties mums uz šādiem pakalpojumiem:


Добавить комментарий

XHTML: Podes usar estas tags: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>