 ?>/images/logot.png)
„Skolotāj, es gribēju jums ko pajautāt: kā izdarīt tā, lai es nekļūtu aizkaitināma cilvēku dēļ?
Daži runā par daudz, citi ir ļaunprātīgi un skaudīgi. Daži ir vienaldzīgi. Man nepatīk meli un es ciešu no tiem, kuri apmelo”.
“Dzīvo, kā puķes”, atbildēja skolotājs.
„Bet kā? Kas ir dzīvot kā puķes?” – pajautāja jauniete.
“Paskaties uz šīm puķēm” turpīnāja skolotājs, rādot uz lilijām, kas auga darzā.
“Tās piedzim kūtsmēslos, tomēr ir tīras un smaržīgas. Izvelk no smirdīga mēslojuma, visu, kas tām ir noderīgs un veselīgs, bet neatļauj, lai zemes pelējums aptraipa to ziedlapu dzidrumu.
Nav gudri atļaut, lai citu kļūdas un defekti, traucētu tev būt tādai, kādu Dievs no tevi gaida.
Tev vajag saprast, ka viņu defekti ir viņu, nav tavi. Ja tie nav tavi, nav iesmeslu aizkatinājumam. Trenēt labas īpašības, tas ir noraidīt visu ļaunumu, kas nak no ārienes. Tev nevajag nostadīt fokusu uz citu kļūdam, tādā veidā attaisnojot savu neapmierīnātību ar dzīvi un apstākļiem.
Izņem labo daļu no mēslojuma, kas nonāk pie tevis! Esi, kā puķe, kuras aromāts ir patīkams tiem, kuri atrodas tai apkārt. Izdves to labu smaržu… Neļauj savam fokusma būt uz mēslojuma”.
P.S. Saņēmu šo teksu, un man tas likās tik skaits, ka bija žēl, ka neatradu autoru.
Núbia Siqueira
